Stāsts par Jēzus piedzimšanu
Autors: Romans Kurpnieks
Reiz bija ģimene: vīrs, sieva un bērni. Viņi dzīvoja laukos pie dabas, un viņu ikdiena bija darbs. Sieva ticēja Dievam un savus bērnus audzināja kristīgi: lasīja tiem priekšā Svētos Rakstus, kopā lūdzās un pateicās, neskatoties uz vīra dzēlīgajām piezīmēm par viņas ticību.
Kādā Kristus piedzimšanas svētvakarā sieva kopā ar bērniem devās uz dievkalpojumu un aicināja līdzi arī vīru.
– Tas stāsts par Jēzu un Viņa piedzimšanu ir bezjēdzīgs! Kādēļ Dievam pēkšņi vajadzētu Sevi pazemot, kļūt par cilvēku un nonākt uz zemes?! Tas taču ir smieklīgi! – viņš ironiski sacīja.
Sieva un bērni devās uz baznīcu, bet vīrs palika mājās. Kamīnā tika iekurta uguns, un vīrs apsēdās pie tā, lai baudītu tēju un piparkūkas. Tikmēr aiz loga, no debesīm, sāka krist sniega pārslas, spēkā pieņēmās vējš, un drīz vien tas pārvērtās spēcīgā putenī. Vēja brāzmas bija tik stipras, ka varēja dzirdēt, kā slēģi sitas pret sienu un kā švīkst mājas tuvumā augošo bērzu zari. Te pēkšņi būkšķis pievērsa vīra uzmanību. Pavēries pa logu, viņš neko neredzēja. Arī durvju atvēršana nelīdzēja. Mazliet ieklausoties, varēja dzirdēt klaigas. Vīrs nolēma iziet laukā, lai noskaidrotu iemeslu neparastajām skaņām. Izgājis no mājas netāli esošajā pļavā, vīrs redzēja, kā liels zosu bars izmisīgi lidinājās un klaigāja. Putni centās pacelties debesīs, bet nespēja spēcīgo brāzmu dēļ. Tie bija nomaldījušies gājputni, kuri nu centās atrast ceļu uz siltajām zemēm. Kādu brīdi vīrs stāvēja un domāja, ko lai iesāk? Viņam bija žēl nabaga zosis un tik ļoti gribējās tām palīdzēt. Līdz beidzot viņš nolēma atvērt kūts durvis vaļā un aicināt apmulsušos spārnaiņus patverties tajā, lai tie siltumā un aizvējā varētu paglābties, pirms doties tālāk. Plaši atdarījis vārtus un iededzis gaismu, vīrs visādi centās pievērst putnu uzmanību, lai tie ieietu patvērumā. Bet tas nekādi neizdevās. Tad vīrs no mājām paņēma maizi, nokaisīja ceļu līdz kūtij ar maizes drupačām un cerēja, ka zosis ienāks siltumā. Bet nekā, tās turpināja laidelēties un klaigāt puteņa pārņemtajā tīrumā. Jau izmisis, viņš mēģināja putnus padzīt uz kūts pusi, bet tas tos satrauca vēl vairāk.
– Kādēļ zosis nenāk tur, kur tās būs drošībā?!?! – nesapratnē iekliedzās vīrs – vai tiešām tās nesaprot, ka šis ir vienīgais veids, kā izglābties tādā putenī? Kāpēc tās neseko man?
Nedaudz pārdomājis notiekošo, vīrs apsēdās un čukstēja:
– Varbūt putni vienkārši nevēlas sekot cilvēkam? Ja vien es varētu pārvērsties par zosi! – nu jau skaļākā balsī viņš sacīja.
Un tūlīt vīram prātā ienāca doma. Viņš iegāja dziļāk kūtī, paņēma mājas zosi un aiznesa to uz klajumu. Mājas putns, sākumā apjucis, klaigādams vicināja spārnus, bet drīz vien devās uz kūts pusi, jo tik bieži bija mērojis šo ceļu. Tūlīt arī meža zosis viena aiz otras, cita lidodama, cita palēkdamies un cita brienot, devās uz patvērumu.
Vīrs stāvēja malā un vēroja šo vienreizējo skatu, līdz viņam prātā vēlreiz ienāca jautājums, kuru nesen bija uzdevis:
– Ja vien es varētu pārvērsties par zosi, vai es spētu viņas izglābt?!
Vienlaicīgi galvā atskanēja vārdi, kurus viņš bija sacījis savai sievai:
– Kādēļ Dievam pēkšņi vajag Sevi pazemot, kļūt par cilvēku un nonākt uz zemes?
Nu viss bija skaidrs! Tas ir tas, ko Dievs izdarīja. Viņš kļuva par cilvēku, lai mūs izglābtu. Mēs esam šie pārbiedētie, aklie un apjukušie putni, kas nespēj atrast ceļu mājup. Dievs tapa cilvēks, lai mūs aizvestu mājās.
Vējš norimās un tāpat arī vīra satraukums. Saprotot, kādēļ Jēzus nāca pasaulē, pār viņa vaigiem bira asaras. Nometies ceļos, vīrs no visas sirds, iespējams, pirmo reizi lūdzās.
– Pateicos, Tev Kungs, Jēzu Kristu, ka Tu neatstāji mani, lai arī es atstāju Tevi, Tu atnāci pie manis un vedi mani uz Savām ganībām. Lūdzu pieskaiti mani pie Sava izredzētā ganāmpulka!
Daudzi stāsti sākas ar reiz bija, bet ir tikai viens stāsts, kurš sākas ar reiz ir. Tas ir stāsts par Dieva mīlestību, kuru Viņš atklāja Jēzū Kristū. Novēlu, lai vēsts par Jēzu tev ir šodiena un nevis vēsture. Jo Jēzus var simtiem reižu piedzimt no jauna Betlēmē, bet tev no tā nebūs nekāda labuma, ja kaut reizi Viņš nepiedzims tavā sirdī.
Paldies autoram.