Svētā Gara svētkos
Mācītājs Romans Kurpnieks
Kad eņģeļi aizgāja no tiem debesīs, gani savā starpā runāja: "Iesim uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Kungs mums ir pavēstījis." Un tie steigšus nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un Bērniņu, silē gulošu. Kad viņi to redzēja, tie pavēstīja, kas viņiem par šo Bērniņu bija sacīts. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par to, ko gani viņiem bija sacījuši. Un Marija visus šos vārdus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama. Un gani griezās atpakaļ, teikdami un slavēdami Dievu par visu, ko bija dzirdējuši un redzējuši, kā viņiem tas bija sacīts. (Lk 2:15-20)
Reiz kāds cilvēks atnāca pie mācītāja un vaicāja:
- es vēlos iepazīt Dievu, vai vari man atklāt to?
Mācītājs jautāja:
- vai esi gatavs mainīt savu dzīvi un atstāt iepriekšējo?
Cilvēks aizgāja saskumis, jo gribēja saņemt Dievu kā piedevu jau esošai dzīvei.
Nav svarīgi uzzināt, kāda bija šī cilvēka dzīve. Svarīgi ir aptvert, kāda ir mana dzīve. Kas man ir Ziemsvētki? Vai tie ir piedeva manai ikdienai? Vai tie ir Kristus dzimšanas svētki un pamats manai dzīvei?
Vai varu tāpat kā Dāvids dziedāt un gavilēt sacīdams: Tu Esi mans Dievs, es meklēju Tevi! Pēc Tevis slāpst mana dvēsele, pēc Tevis ilgojas mana miesa. Tu Esi man dzīvs un klātesošs, kad guļu, Tu Esi mans palīgs, un Tavu spārnu ēnā es varu patverties. Mana dvēsele tiecas pēc Tevis un Tava labā roka mani tur.
Vai es slāpstu pēc Tevis Dievs, kā izkaltusi zeme bez ūdens? Vai nāku Tavā svētnīcā raudzīties uz Tevi, skatīt Tavu spēku un godību? Vai Tava žēlastība man ir dārgāka par manu dzīvību?
Ziemsvētkiem, Adventa laikam un patiesībā manai dzīvei ir nozīme, ja šodien ir Jēzus piedzimšana. Jēga ir tikai tad, ja Jēzus Bērniņā redzu savu Pestītāju. To, caur kuru pasaule radīta, kas mani ir radījis, kas devis dzīvību un mīlestību. Svaru manai dzīvei piešķir šis mazais Bērniņš. Maziņš Viņš ir, lai es varētu sākt ar mazumu un piedzīvotu lielas izmaiņas savā dzīvē. Nevis septiņdesmit vai astoņdesmit gadu mūžu, bet mūžību. Nevis mirstību, bet nemirstību. Nevis iznīcību, bet neiznīcību.
Ko es varu darīt? Varu paglabāt dzīvības vārdus sevī, sirdī tos pārdomāt. Teikt un slavēt Pestītāju, kas nācis šai pasaulē, lai neviens, kas Viņam tic nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvību. Varu mīlēt savu tuvāko.
Cilvēks aizgāja saskumis, jo gribēja saņemt Dievu kā piedevu jau esošai dzīvei.
Nav svarīgi uzzināt, kāda bija šī cilvēka dzīve. Svarīgi ir aptvert, kāda ir mana dzīve. Kas man ir Ziemsvētki? Vai tie ir piedeva manai ikdienai? Vai tie ir Kristus dzimšanas svētki un pamats manai dzīvei?
Vai varu tāpat kā Dāvids dziedāt un gavilēt sacīdams: Tu Esi mans Dievs, es meklēju Tevi! Pēc Tevis slāpst mana dvēsele, pēc Tevis ilgojas mana miesa. Tu Esi man dzīvs un klātesošs, kad guļu, Tu Esi mans palīgs, un Tavu spārnu ēnā es varu patverties. Mana dvēsele tiecas pēc Tevis un Tava labā roka mani tur.
Vai es slāpstu pēc Tevis Dievs, kā izkaltusi zeme bez ūdens? Vai nāku Tavā svētnīcā raudzīties uz Tevi, skatīt Tavu spēku un godību? Vai Tava žēlastība man ir dārgāka par manu dzīvību?
Ziemsvētkiem, Adventa laikam un patiesībā manai dzīvei ir nozīme, ja šodien ir Jēzus piedzimšana. Jēga ir tikai tad, ja Jēzus Bērniņā redzu savu Pestītāju. To, caur kuru pasaule radīta, kas mani ir radījis, kas devis dzīvību un mīlestību. Svaru manai dzīvei piešķir šis mazais Bērniņš. Maziņš Viņš ir, lai es varētu sākt ar mazumu un piedzīvotu lielas izmaiņas savā dzīvē. Nevis septiņdesmit vai astoņdesmit gadu mūžu, bet mūžību. Nevis mirstību, bet nemirstību. Nevis iznīcību, bet neiznīcību.
Ko es varu darīt? Varu paglabāt dzīvības vārdus sevī, sirdī tos pārdomāt. Teikt un slavēt Pestītāju, kas nācis šai pasaulē, lai neviens, kas Viņam tic nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvību. Varu mīlēt savu tuvāko.