Piederība debesīm

Cilvēka piederības izjūta ir daļa no savas identitātes apzināšanās. Piederība dzimumam, piederība savai dzīves un darba videi, piederība sociālajai videi un stāvoklim, piederība etnosam - tas iespaido un veido cilvēka sevis apzināšanos un savas būtības izpratni. Apustulis Pāvils vēstulē filipiešiem (Flp 3:20) piemin kristiešu piederību debesīm, t. i.. Dieva valstībai, no grēka, lāsta un nīcības brīvai pasaulei. Piederība debesīm iespaido cilvēka būtību, patiesībā šī piederība pārrada un pārveido grēcinieka dabu, atbrīvo un šķīstī no visa, ar ko "inficēta" ir jebkura mūsu piederība šai pasaulei.

Piederība debesīm ir patiesa kristīga atziņa un apziņa, tas ir fakts ticībā, un tā ir garīga realitāte. Piederība debesīm ir lielākais, kas cilvēkam virs zemes var būt un piederēt. Piederība debesīm piešķir nozīmi visam uz zemes un padara jēgpilnu dzīvi šajā pasaulē.

Viļņveidīga interese par garīgām lietām, fragmentāra būšana baznīcā, saviļņojošas "garīgas" pārdzīvojuma izjūtas un citi nepastāvīgi, bet it kā pārpasaulīgi emocionāli uzvirmojumi var labi iederēties ticības iesākumā un agrajā dievbērnībā, taču nekādā veidā nav nobriedušas ticības pazīme. Diemžēl šāds "apgarots" stāvoklis cilvēku nereti pavada visu mūžu, radot maldīgu pārliecību un bīstamu garīgu situāciju, ka "it kā tic". Zināma regulāra reliģiskas dzīves izpausme var būt tam līdzīga, ja darbojas kā "nokomplektējoša" parādība blakus visām citām paša sakārtotām aktivitātēm. Proti, ticības dzīve paliek norobežota, autonoma un ikdienas realitāti netraucējoša, neiespaidojoša vai nemotivējoša parādība. Citiem vārdiem sakot, ticība ir sava veida garīga "piedeva" īstajai realitātei, šad tad to atsvaidzinot vai palīdzot tajā dzīvot. Un tas nu ir stāvoklis, no kura jāizaug vai apzināti jādodas prom.

Apustulis Pāvils apgalvoja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. Mūsu cerības enkurs ir nolaists debesu dzelmē, šī iemesla dēļ viss, ar ko mēs palaikam tiekam šūpoti šīs  pasaules viļņos, ir cieši saistīts ar to nemainīgi mierīgo atklāsmi un patiesību, kas valda debesīs un nāk no debesīm. Sākot ar mūsu domāšanas pārtapšanu Dieva Vārda un atziņu gaismā, turpinot ar mūsu sirds stāvokļa pārmaiņu un nostiprināšanos dievbijībā, mūsu ticības pārliecībai parādoties "mazās lietās", Dievs pēc savas gudrības mums uztic "lielas lietas". Dievs ļauj piedzīvot šajā pasaulē dzīvi, kura pēc būtības ir dzīve priekš debesīm, taču pagaidām norit virs zemes. Piederība debesīm ar visu no tā izrietošo kļūst par motīvu tam, ko domājam, ko runājam un ko darām. Piederība debesīm ir pirmais un svarīgākais, kam cenšamies pakārtot šīs zemes svarīgās lietas - laiku, izvēles, attiecības u. tml. Sapratnē, ka piederam  debesīm, visskaistāk izdzīvojam pirmos trīs baušļus, kas veido mūsu attiecības un sastapšanos ar Dievu.

Apustulis Pāvils ļoti skaidri norāda, ka miesas tieksmes ir pret Garu, bet Gara tieksmes ir pret miesu, jo šie  divi viens otram stāv pretī. Piederības debesīm un mūsu piederības zemei krustcelēs atklājas ticības mērs un nopietnība. Apustulis Jēkabs saka, ka ticība bez darbiem ir nedzīva. Dabisku pasaulīgu kurnēšanu un žēlošanos nomaina lūgšana, miesas dabiskās tieksmes tiek svētītas šķīstībā un gavēnī, cilvēciska taisnība "zobs pret zobu" tiek pārkausēta žēlsirdības taisnībā, "pagriežot otru vaigu" un septiņas apustuļa Pētera piedošanas reizes reizinot ar septiņdesmit reiz septiņām Kunga pavēlētajām utt. Tieši dzīvojot pasaulē un piederot pasaulei, veidojot daļu no tās, draudzē aicinātajiem ir dota apustuliska norāde - netopiet šai pasaulei līdzīgi! Atšķirība no pasaulei piederīgas un sagūstītas dvēseles parādās visās tajās pašās vietās un lietās, bet ar debesīs noteiktu attieksmi un rīcību. Piederība debesīm nepaceļ debesīs, bet dara atšķirīgus pasaulē.  Tāpēc stāv rakstīts, ka Kunga atnākšanā - naktī divi gulēs vienā gultā: vienu pieņems un otru atstās; divas kopā mals: vienu pieņems un otru atstās; divi būs laukā: viens taps pieņemts un otrs atstāts. Atšķirība no pasaules nav pašmērķis, tās ir sekas patiesai piederībai debesīs.

Sportists pieder sportistu saimei sportojot, smēķētājs - smēķētāju saimei smēķējot, kolekcionārs kolekcionāriem kolekcionējot utt. Piederība debesīm izpaužas, lietojot debesu "lietas" un darot debesu "darbus". Baznīca un draudze ir debesu dibināta, to cēlis ir Kristus, un tajā kalpo eņģeļi. Baznīca ir debesu  vārdu un patiesības vieta, kur tos dzirdēt un mācīties, baznīca ir tā vieta, kur saņemt Kristību debesu ūdeņos, vieta, kurā baudīt maizi no debesīm un dzērienu no mūžības avotiem. Baznīca ir debesis virs zemes, un  piederēt debesīm nozīmē piederēt baznīcai virs zemes. Tas ir tikpat neapspriežami un neapšaubāmi, kā svētā baznīcas tēvu atziņa - kam baznīca nav māte, tam Dievs nav Tēvs. Pārējie spriedelējumi ir sātana siekalas uz ķeceru lūpām. Apzinoties baznīcas vietu pasaulē, ir viegli ieraudzīt durvis piederībai debesīm.

Starp visiem vārdiem, kurus dzirdam šajā pasaulē, ir jāsadzird vārdi, kas nāk no debesīm. Mūsu pārliecību un ticību iespaido un veido tas, ko dzirdam, - kā saka svētais apustulis, ticība nāk no sludināšanas un sludināšana - no Kristus pavēles. Dziesminieks Psalmu grāmatā saka, ka dienām un naktīm domā par Tā Kunga pavēlēm. Ticīgs cilvēks dienā un naktī pieder savam Kungam, uztic Viņam sevi un dzīvo ar Viņa vārdiem prātā, sirdī, uz lūpām un darbos. Tā "notiek" mūsu piederība debesīm.

Mēs dzeram un ēdam, lai stiprinātos un pastāvētu šajā pasaulē. Starp visiem brokastu, pusdienu, vakariņu un svētku svinību galdiem ir tikai viens galds - Dievgalds, pie kura saņemt mūžīgās dzīvības maizes kumosu un mūžīgās dzīvības vīna malku, galds, uz kura vienīgā svin Kristus miesas un asins noslēpumu, galds, pie kura nākot un stiprinoties nostiprināta ir mūsu piederība debesīm.

Vārds skaņā, zīmēs un krāsās, Kunga miesa maizē un vīnā, lietās, kuras piemīt šai pasaulei, bet kuras baznīcā piepilda pats Dievs, kam pieder visa vara debesīs un virs zemes, tas ir tas, kas mūs savieno ar debess un zemes Radītāju, tas ir tas, kas dara mūs piederīgus Viņam. Tāpēc liturģijā dziedam līdz ar eņģeļiem un visiem debesu pulkiem, kā piederīgi mūžīgās dzīvības vīna malku debesīm.

Vai esam kādreiz padomājuši, ka ticīgo, kuri pilda baznīcu virs zemes, ir mazāk nekā to, kas pilda Dieva mājokļus mūžībā? Mēs, kas ticam un pildām Kunga namu šajā laikā un telpā, un tie, kas sapulcēti pie Kunga jo visa baznīcas pastāvēšanas laika. Piederība debesīm ir piederība svēto sadraudzei, visai svēto sadraudzei, kura pastāv redzamajā un neredzamajā baznīcā. Mēs esam aicināti nonākt pie svēto pulkiem un esam ticības svētceļojumā turp. Mēs neesam norobežoti no Dieva pagodinātajiem kalpiem un kalponēm, kas no godības iespīd šajā pārejošajā realitātē, kā Mozus un Elija apskaidrošanas kalnā. Piederība debesīm ir saistīta ar ilgām, kuras jāatklāj visu citu ilgu vidū virs zemes. Apustulis Pāvils par tām saka: "Es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu, kas ir daudz, daudz labāk." Cik skaisti, ka būtībā šīs ilgas nav vēlme nomirt, bet beidzot dzīvot tā, kā nekur citur!

Nav komentāru

Komentēt