Ticības noslēpums

Mācītājs Romans Kurpnieks

(Jņ 20:19-29)

Reiz sensenos laikos, šīs nedēļas pirmās dienas vakarā, aptuveni pirms pāris stundām pa ielu brauca milzīgs nams uz riteņiem. Tas drusku svārstījās un dūca, dažkārt sīca, citreiz dīca. Tas nebija viens, tādu pilsētas ielās bija daudz, un mājai uz ratiem bija dvīnis un neviens vien. Tas līkumodams ik pa brīdim piestājās ceļa malā, lai tajā varētu uzņemt jaunus ceļotgribētājus. Tādā piestāšanās reizē iepretim kāda nama gaišajiem logiem ceļojošajā vāgūzī iekāpa slaids apmetnis ar kapuci, bet zem tās tobrīd, mazliet paslēpies, atradās Kādam Dvīnis. Viņš tikko bija nopūtis sveces namā, kura durvis bija slēgtas un kurā pa vienam un pāros sakļāvušies sēdēja laimīgi un mazliet nobijušies cilvēki. Arī Kādam Dvīnis bija līksms, jo vēl joprojām viņam galvā skanēja notis, kas kopā ar taurēm un taurītēm viļņveidīgās kustībās veidoja vienu veselumu. To nevar iedomāties, tas ir jāredz un jādzird. Kādam Dvīnis to redzēja, viņš skaidri zināja, kā tas izskatās, kā tas smaržo un kā tas skan. Un vēl viņš saprata, ka nākamās nedēļas pirmo dienu pēc astoņām dienām būs atkal klāt. Mājoklis uz riteņiem kādu brīdi kļuva arī Kāda Dvīņa mītne, lai kopā ar citiem izbaudītu melodiju, kuru radīja dažādas skaņas. Motors bija kā vijole, kuru meistarīgi, reizē rotaļīgi kā ar lociņu spēlēja vadītājs, rati, sitoties pret metāla lentēm, ritmiski un vienmērīgi bungoja. Kādas dāmas jakas poga sitās pret logu, it kā bungu šķīvjus skartu vālītes, krekšķi no aizmugurējā sola likās kā slotiņas, kas pieskaras nospriegotam tamburīnam. Te atkal pietura, un skaļruņos ierastās balss vietā, kura piesaka pieturas, atskan zema balss, kas izsmalcināti savij vārdus, kuri kopā kā orķestris brīvdabas estrādē atskaņo jaunu dziesmu. Tā ceļš turpinās veselas dziesmas garumā, līdz melodija pieklust un dzirdami ir soļi, kas ritmiski un liegi aizved Kādam Dvīni mājās. Viņš ir laimīgs un, nomazgājis muti, norimstas, lai lasītu un lūgtu: "Debesu Tēvs, lūdzu, atver un apskaidro prātu, sirdi, dvēseli un garu Tavu vārdu mūžīgai un nezūdošai patiesībai!"

Šodienas evaņģēlija vēstī mēs lasām, ka "pirmās dienas vakarā, kad mācekļi, baidīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, atnāca Jēzus un, nostājies viņu vidū, sacīja: "Miers jums!"." (Jņ 20:19) Pēc astoņām dienām Jēzus Kristus nāca vēlreiz. Tas ir pēc nedēļas, līdzīgi kā "trešajā dienā augšāmcēlās". Tā dienas skaitīja jūdi. Piektdienā Jēzu Kristu sagūstīja, Viņš cieta, mira (pirmā diena), tad sabats (otrā diena) un augšāmcelšanās diena (trešā diena). Tad arī parādījās Toms, saukts par Dvīni. Interesanti, ka vārds "Toms" senebreju valodā nozīmē dvīnis. Kādēļ evaņģēlists Jānis divreiz atkārto - Dvīnis, saukts Dvīnis? Jo grieķu valodas vārds διδυμος (didimos) arī ir dvīnis. Mēs bieži vien esam Toma dvīņi. Esam pasaulē savairojušies dvīņi, trīņi, sešīši - kopā septiņi miljardi tādu, kuriem vajag pataustīt, lai noticētu. Un, lai cik tas dīvaini būtu, - tikai tur, kur nav izdevīgi vienkārši ticēt. Saule spīd, un mēs nevēlamies to pataustīt. Mēs redzam zvaigznes pie debesīm un Mēnesi spīdam, pilnu, un dažkārt, tādu mazu lociņu. Mēs ticam, ka spīdekļi debesīs ir, un nevēlamies pačamdīt. Prāts saka, ka tas ir pārāk tālu, lai pieskartos. Un tad vēl zinātnieki apgalvo, ka tie mazie punktiņi, kurus mēs saucam par zvaigznēm, ir tādas pašas saules un vēl lielākas. Zinām, ka Saulei tuvoties nevaram. Sadegsim. Tomēr, kad runa ir par Dievu, mums vajag, kā Tomam likt "pirkstu viņa naglu brūcēs" un jautāt: "Vai Tu tas biji, kas krustā sists un augšāmcēlies? Vai tiešām tu esi Dieva Dēls? Jo tieši tevī, Jēzu Kristu, mums ir apsolītā mūžīgā dzīvība. Uz kārts ir likta MANA mūžīgā dzīvība. Tādēļ es gribu būt drošs un arī roku "bāzt tavos sānos". Es esmu tāds Toms, Kādam Dvīnis.

Cilvēki baidās no vārda "ticība", uzskatot to par reliģijai piederīgu vārdu. Tomēr ticība ir katra cilvēka dzīves sastāvdaļa, jo neviens droši nezina, ka rītdiena būs, bet tic; ja saka, ka būs saulaina, arī tic, un tic, ka tā vispār pienāks. Evaņģēlists Jānis parāda dažādas ticības saknes. Marija tic, tiklīdz Dievs sauc viņu vārdā. Mācekļi tic tikai tad, kad redz augšāmcelto Jēzu Kristu. Tomam vajadzēja redzēt un pieskarties. Dievs parāda, cik atšķirīgi mēs esam. Kādam pietiek ar dzirdētu vārdu, un viņa sirds līksmo un tic, jo ar apsolījumu par mūžīgo dzīvību caur krustā sisto Kristu ir diezgan, lai dzīvotu.

Mācekļi, Kādam Dvīņi, bija slēgtā istabā un baiļojoties pārrunāja piedzīvoto. Un pēkšņi ienāk Jēzus. Ieejot caur aizslēgtām durvīm, Kristus parāda savu dievišķo spēku. Tādējādi mazliet ieskicējot, kādi mēs būsim, jaunas miesas ieguvuši, augšāmcelti, kad Viņš nāks godībā. Jēzus joprojām ir ar rētām rokās un brūci sānos, lai mācekļi redzētu, ka Viņš ir tas pats, kurš dzīvoja ar viņiem kopā kā cilvēks. Patiess Cilvēks un patiess Dievs. Cietis, miris un augšāmcēlies. Durvis ir ciet, tomēr tas nav šķērslis.

Slēgtās durvis parāda mācekļu bailes. Kad mums ir bailes, mums jāatceras, ko Kristus saka: "Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu." (Jņ 14:27) Ar to atgādinot, ka ar mieru, ko pasaule mums piedāvā, mēs nekad nebūsim apmierināti. Nebūsim ar šo mieru mierā. Kāds ir tas miers, ko mums piedāvā? Mēs varam apstāties, nekarot, noslēgt pamieru, izkarināt balto karogu un padoties. Bet vai tad ir miers? Varam vairs nestrīdēties savā ģimenē, nelamāties un nevicināt dūres. Uz brīdi. Bet vai tas ir miers, pēc kura ilgojamies? To mieru, pēc kura mēs patiesi tiecamies no sirds dziļumiem, var dot tikai Jēzus Kristus, sacīdams: "Miers ar jums!" Tāpat kā tad, kad Dievs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu, un tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli (1Moz 2:7). Tāpat arī Jēzus Kristus iedvesa (Jn 20:22) saviem mācekļiem Svēto Garu, kuru mēs saņemam Kristībā. Un tas dara mūs dzīvus. Dzīvus - tas nozīmē ilgoties Dieva, slavēt, godāt Viņu un pateikties. Tas ir Svētā Gara nopelns, ka mēs varam sacīt: "Te esmu es, sūti mani! Es lūdzos pēc Tava miera!"

Sēžu kopā ar Kādam Dvīni milzīgā namā uz riteņiem, ceļojošajā vāgūzī, kas mani ved pa metāla lentēm, skanot ritmiskai melodijai, uz vietu, kur pulcējas Dvīņi. Es arī esmu Dvīnis un neticu, ja man saka, ka arī Marija Magdalēna teica mācekļiem, ka Kungu redzējusi. Mācekļi neticēja, tāpat kā neticēja Toms, kad mācekļi viņam sacīja, ka esot redzējuši Kungu. Gan vieni, gan otrs noticēja tikai tad, kad piedzīvoja Jēzus Kristus klātbūtni. Mēs esam Tomi, mums arī ir jāpiedzīvo Jēzus, lai teiktu: "Mans Kungs un mans Dievs!" To varam katru nedēļas pirmo dienu un atkal pēc "astoņām dienām", kopā ar mācekļiem un Kādam Dvīni. Aiz aizslēgtām sirdīm un mazliet bailēs, tomēr kopā sadraudzībā un mūsu Kunga klātbūtnē, ko piedzīvojam vārdā un Svētajā Vakarēdienā, kad saņemam Kristus miesu un asinis un kļūstam vienoti Viņā. Un tad mēs dzirdam Jēzus maigo balsi sakām: "Miers ar jums!"