Kādēļ Dievs kļuva cilvēks?

Šis ir laiks, kad mēs kļūstam atvērtāki darīt labu. Mēs dodam pieci, ziedojam desmit un īpaši pievēršamies tam, ko darīt, lai palīdzētu. Un tieši šajā laikā baznīcās runā, ko Dievs darīja un dara. Draudzēs runā par Dieva Dēlu, kurš ienāk pasaulē. Un rodas jautājums, kādēļ Dievs mājoja pasaulē. Reiz arī man bija jautājums:

Kādēļ Dievs kļuva cilvēks?

Kādu laiku dzīvoju lūgšanā ar šo jautājumu. Līdz ar mani notika brīnums. Nevaru pateikt nomodā vai sapnī, eņģelis mani aizveda pie cilvēkiem. Es redzēju, kā viņi dzīvo un strādā. Tomēr viņi mani neredzēja.

Pirmais bija mūzikas skolotājs. Pie viņa uz mājām nāca mācīties spēlēt klavieres. Skolotājs pats bija sācis apgūt klaviermākslu jau piecu gadu vecumā. Mācījies mūzikas skolā pie izciliem pasniedzējiem. Studējis konservatorijā, piedalījies meistarklasēs un apguvis kompozīciju. Daudzu starptautisku konkursu pirmo vietu ieguvējs. Tobrīd, kad vēroju mūzikas skolotāju, viņš bija notupies pie sava skolnieka, kas sēdēja pie klavierēm. Pianists, kurš ieskaņojis vairākus soloalbumus, nu no jauna mācās notis. Pacietībā un pazemībā, lai vēlāk viņa māceklis varētu mūzikā izdzīvot dzīvi. Viņš redzēja, kā būs, lai arī tobrīd to nevarēja redzēt.

Otrais bija skolotājs, kas mācīja bērnam lasīt. Burtu pēc burta viņš kopā burtoja, lai dzirdētu vārdu, kuru viņš astoņas reizes jau bija izlasījis. Un kad vārds izskanēja no bērna mutes, skolotājs priecājās, kā pirmo reizi to būtu dzirdējis. Ja kāds bija mazdūšīgs, to viņš iedrošināja un bija gatavs palīdzēt vājākam. Sirmais skolotājs bija pacietīgs pret visiem. Viņš redzēja, kāda plaša un neaptverama pasaule pavērsies tam, kas lasīs grāmatas. Viņš redzēja, kā būs, lai arī tobrīd to nevarēja redzēt.

Trešā bija jauna sieviete. Māmiņa, kas auklēja savu dēlu, kurš pirms divpadsmit mēnešiem bija nācis pasaulē. Katru reizi, kad viņa liecās pie sava bērna vai nometās rāpus uz ceļiem līdzās puikam, pēkšņi pieaugusī sieviete pati kļuva zīdainim līdzīga. Viņa spēlējās, kā bērns un runāja vienkāršas lietas, tās atkārtodama. Viņa raudzījās uz savu dēlu ar pacietību, redzot to, kāds viņš būs, lai arī tobrīd to nevarēja redzēt. Ar smaidu un rūpēm vienlaicīgi, viņa pavadīja katru bērna kustību. Vārdus, kurus saprata tikai viņa. Soļus, kuriem līdzi juta. Roku kustības, kad tās sniedzās pieturēties. Māmiņa mācījās visu no jauna, turēties, iet un runāt, lai arī visu to prata.

Es redzēju arī autovadīšanas instruktoru ar trīsdesmit gadu stāžu, kurš praktiski apmācīja, kā rīkoties pēc satiksmes noteikumiem un kļūt par pilntiesīgu dalībnieku uz ielām. Tas bija viņa personīgais auto. Es ar apbrīnu skatījos, ar kādu pacietību un savaldību viņš aizrādīja, kad jaunais censonis iebrauca, kādā bedrē vai uz apmales.

Vēl es redzēju auklīti bērnu namā, kura mīlēja bērnus, kuri ir dzīves ievainoti un neļāvās jūtām.

Es redzēju neredzīgo biedrībā vīru, kurš mācīja tiem, kas ar ļoti sliktu vai pilnībā bez redzes. Soli pa solim, daudz lēnāk, kā pašam izdarīt, pacietīgi viņš skoloja, kā izgatavot metāla vāciņus ziemas konservēšanai.

Un vēl apciemoju namdari, kuram klāt bija norīkots jaunietis bez iepriekšējas pieredzes. Redzēju uzņēmējus un ierēdņus, kuriem Ēnu dienā blakus visur staigāja bērni, iespējams, topošie novada vadītāji, ministri, deputāti, bāriņtiesas darbinieki, sportisti, atslēdznieki, šuvēji, klientu konsultanti, pavāri, metinātāji, arhitekti, IT speciālisti, zemnieki un daudzi citi. Vīri un sievas, tēti un mammas. Viņi visi redzēja, kā būs, lai arī tobrīd to nevarēja redzēt.

Tad es sapratu. Dievs tik ļoti mīl pasauli, ka deva Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība. Jo Dievs sūtīja Savu Dēlu pasaulē, nevis lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. Visuvarenais Dievs piedzima kā cilvēks Betlēmē. Mazs bērniņš guldīts silītē un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva Vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības. Un joprojām Viszinošais Dievs, Debesu Tēvs pacietīgi un pazemībā mācās ar mums runāt mīlestības valodā, spert žēlastības soļus un klausās kā mēs kopā ar Debesu pulkiem dziedam: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā Viņam labs prāts.” Dievs redz, kā būs, lai arī mēs šobrīd to nevaram redzēt.

Mieru, prieku, svētību un pasargāšanu no mūsu Tēva Debesīs, kurš deva Savu Vienpiedzimušo Dēlu Jēzu!


Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .