Iepazīsimies! Draudzes priekšnieks Aldis Bērziņš!
Stāsta Ieva Bērziņa
Aldis ir dzimis un audzis Viļķenes pusē. Ģimenē viņi bija trīs bērni, vecākais brālis Aivars, māsa Aija un Aldis. Tomēr sagadījās tā ,ka vecāki izšķīrās un brālis palika dzīvot pie tēva. Šāds likteņa pavērsiens lika mātei iepazīt citu vīrieti un Aldim ar māsu tik viegli viss neklājās. Patēvam piederēja daudz lopu un Aldim, esot vēl mazam zēnam, nācās darīt smagos lauku darbus. Kā viņš pats stāsta, jau sešu gadu vecumā nesis lopiem ūdeni, ganījis aitas un vedis uz ganiem buļļus, kuri galīgi nav klausījuši savu mazo ganiņu, taču bailes no patēva likušas tam varonīgi cīnīties ar lielajiem lopiem. Bet katram draudīgajam mākonim ir sava zelta maliņa, tā, laukos dzīvodams, Aldis iemīlēja traktorus un tehniku, kas ir viņa aizraušanās uz mūžu. Iestājās Ozolu lauksaimniecības skolā un to pabeidzis, tūliņ nostājies uz savām kājām, sācis strādāt turpat Viļķenē un bijis labs palīgs kaimiņiem, gan zemes darbos, gan tehnikas labošanā. Jāpiebilst, ka to viņš dara vēl arvien, bieži iegriežas savā dzimtajā pusē un kādam izpalīdz traktoru labošanā, kartupeļu talkā vai kā citādi.
No pirmās laulības Aldim ir divas jaukas meitas. Vecākā meita Sandra ir ļoti talantīga un ļoti skaisti zīmē, bet jaunākā meita Inga mācās medicīnu un vienlaikus jau strādā Limbažu neatliekamās palīdzības punktā.
Es satiku Aldi 2008.gadā ,kad viņa laulība bija izjukusi un viņš bija palicis ar abām meitenēm. Mums nebija ilgais iepazīšanās laiks. Ātri apjautām, ka esam uz viena viļņa, lai arī esam pilnīgi atšķirīgi gan domāšanā ,gan audzināšanā. Tad arī pieteicās mūsu Rūdolfs un mēs visi -Aldis, es, Sandra, Inga un mana meita Diāna sākām dzīvot kopā. Vēlāk Sandra, pēc mammas ierosinājuma ,pārgāja dzīvot pie viņas.
Aldis lielāko daļu savas dzīves ir strādājis mežos uz izvedējtraktoru un tas ir bijis saistīts ar ilgstošu prombūtni no mājām, bet tas nav viņu atturējis iestāties zemessardzē un jau tā nedaudzās brīvdienas pavadīt zemessardzes mācībās. To viņš dara ar lielu aizrautību un ja vien ir iespējams, iesaistās visās militārajās aktivitātēs. Šobrīd viņš ir atradis jaunu darbu un sācis strādāt ar ekskavatoru, jācer, ka to varēs apvienot ar zemessardzi.
Lielezera ielā Aldis dzīvo jau sen un ir bijis un ir labs kaimiņš trim mūsu draudzes ganiem-Daigai Ummerei, Magnusam un Romanam. Bet uz baznīcu viņu kājas vedušas nesen. Kad piedzima Rūdolfs, mudināju vīru to nokristīt. Pati biju gan kristīta, gan iesvētīta un arī Diānu biju jau nokristījusi bērnībā. Tā nu sākām braukt uz Straupes draudzi pie Daigas uz mācībām. Un kādā skaistā vasaras dienā mums bija trīs kristības vienkopus - Aldim ,Ingai un Rūdolfam. Vēlāk, kad sāku apmeklēt Limbažu baznīcu, Aldis man bieži nāca līdzi un vēlāk jau vairs nebija skubināms, pats savu ceļu bija atradis.
Kā nonāca līdz draudzes priekšniekam? Es pat nevaru pateikt. Romans viņu uzrunāja, es baidījos, jo viņš jau nav papīru cilvēks. Iedosiet traktoru, uzreiz cita lieta! Bet notika, kā notika, laikam jau Dievs izvēlējās viņu!