Viesu dienas Vācijā
10. marts, 2017 pl. 16:16,
Nav komentāru
Ingrīda Briede
Limbažu luterāņu draudzei ir vairākas „māsu: jeb partnerdraudzes ārzemēs. Vācijā šādas draudzes ir divas- Leipcigas Mateja draudze un Osnabrikas Mateja draudze. Vēl pirms Berlīnes mūra krišanas, šis draudzes jau bija partnerdraudzes, un kad Vācijā risinājās lielās pārmaiņas, abas draudzes vēlējās atrast sadraudzības draudzi Austrumeiropā. Tā divām jau esošajām draudzēm pirms gandrīz 25 gadiem pievienojās trešā – Limbažu luterāņu draudze. Vācu draugi ir snieguši lielu palīdzību limbažniekiem, un vislabāk tā ir redzama draudzes nama veidolā. Skaistais baltais draudzes nams, Dailes ielā 2, tieši iepretī baznīcai, ir atjaunots tieši pateicoties vāciešu ziedojumiem un darba rokām. Pirms desmit gadiem vairākas vasaras pēc kārtas vācieši brauca uz Latviju, lai celtu draudzes namu. Pašlaik sadraudzība turpinās apmainoties vēstulēm, aizlūdzot vienam par otru un reizi gadā satiekoties. Tā katra draudze ik pa trim gadiem kļūst par viesu uzņēmējiem. Šoruden, no 28.oktobra līdz 1.novembrim māsu draudzes tikās Osnabrikā. No Limbažiem uz Vāciju devāmies vienpadsmit draudzes locekļi. Vairākiem no mums šī bija ne vien pirmā reize Vācijā, bet arī pirmais lidojums, arī cilvēkiem jau ar sirmām galvām.
Uz Vāciju izlidojām dienā, kad šķiet nepārtrauca līt ne brīdi. Pēc pusotra stundas lidojuma bijām Berlīnē, kur vēl bija silts. Visas Vācijas dienas baudījām siltu zeltainu rudeni, kuru vēl nebija skārušas salnas. Berlīnē mūs ar lielu ērtu autobusu sagaidīja vācu draugi. Uzreiz sajūtamies samīļoti un sasildīti. Jāpiebilst, ka Osnabrika no Berlīnes atrodas četru stundu brauciena attālumā, bet mūsu draugi ceļā bija pavadījuši septiņas stundas. Lai mēs nejustos izsalkuši bija sasmērētas arī milzu sviestmaizes un sagatavoti dažādi dzērieni. Osnabrikā iebraucām ap vieniem naktī un devāmies pie mūsu viesģimenēm. Nākošais rīts aizsākās ar vēlajām brokastīm Mateja baznīcas draudzes namā. Te arī pirmo reizi sapazināmies ar mācītāju Ivetu Tammu. Kā jau var noprast, viņa ir latviete, kas pirms jau vairāk kā divdesmit gadiem studējusi ārzemēs, un Norvēģijā satikusi savu vīru mācītāju Kordu Mihaēlu Tammu. Ivetas vīrs ir mācītājs kaimiņu draudzē, un tā pašlaik Mateja draudze palikusi bez patstāvīga mācītāja Martina Šteinkes, kas nesen uzsācis kapelāna kalpošanu slimnīcā ,tad Iveta pašlaik viņu aizstāj un tā bija kopā ar mums šajās dienās, gan kā tulks, gan sarunu biedrs, gan vadot dievkalpojumus. Vasarā Mateja draudzē sāks kalpot tikko studijas beidzis jauns mācītājs. Pēc brokastīm mērojām ceļu cauri parkam uz Ģertrūdes kalnu, lai apskatītu tur esošo vēsturisko baznīcu. Lai patīkamais tiktu apvienots ar sportisko, tikām sadalīti vairākās komandām un sacentāmies tradicionālā ziemeļvācu sporta spēlē ar netulkojumu nosaukumu „Bosseln”. Pa celiņu tiek ripināta bumba. Nākošais komandas dalībnieks bumbu ripina no tās vietas, kur tā apstājusies. Spēlē uzvar tā komanda, kas ceļa gabalu pieveikusi ar vismazāko metienu skaitu. Apskatām Ģertrūdes baznīcu ar greznu baroka stila altāri, kas izrādās ir „altāris ceļotājs”- tas paspējis pabūt vismaz četrās baznīcās, lai atkal atgrieztos savās mājās. Ģertrūdes baznīcā ērģeles spēlējis viens no ievērojamākajiem Osnabrikas pilsoņiem- rakstnieks Ēriks Marija Remarks. Grāmatā „Melnais obelisks” viņš stāsta par Ģertrūdes draudzes ērģelnieku, iedvesmojoties no sava paša pieredzes. Vakarā atkal tiekamies draudzes namā. Katra draudze stāsta par savām aktualitātēm. Mēs esam sagatavojuši prezentāciju par šī gada notikumiem, un vēl otru – ar Sandras Ūdres gleznām, kurās viņa atainojusi mūsu novadu.
Trešā diena aizsākas ar ekskursiju Osnabrikas galvenajā luterāņu dievnamā - Marijas baznīcā. Interesanta ekskursija, kurā daudz interesanta uzzina gan pieaugušie, gan bērni. Bērniem uzticēts īpašs uzdevums – ar hēliju piepildīta balona palīdzību izmērīt baznīcas augstumu. Tas ir 21 metrs. Pēc pusdienām turpinām pastaigu pa pilsētu- vācieša Mario pavadībā aplūkojot gan Rātsnamu, gan Osnabrikas Domu, kas savukārt ir Osnabrikas katoļu galvenais dievnams. Osnabrika ir ekumēniska pilsēta, jo te mīt gan daudz katoļu, gan protestantu. Mario un Rūte šajās dienās ir naktsmītnes devēji Aldim un Ievai Bērziņiem. Atraktīvais vācietis ir tik ieinteresēts redzēt vēl neredzēto Latviju un doties pretvizītē pie saviem viesiem, ka jau turpat pastaigas laikā sāk apgūt latviešu valodu. Mūsu vārdi- Ieva, Mairis, Dzintra… viņam nemaz neliekas tik viegli izrunājami, bet galu galā viņš tos tomēr apgūst, bet aizrāvies ar latviešu valodu, iesēdina mūs nepareizajā autobusā., kas ved nevius uz baznīcu, bet gan uz Mario mājām. Tā, nu, lai nonāktu mūsu šīvakara tikšanās vietā – Toma baznīcā, dodamies skaistā pastaigā pa Vācijas laukiem, garām zemnieku sētai, pie kuras ganās zirgi, garām tikko uzartiem laukiem. Toma baznīcā svinam dievkalpojumu ko vada Kords un Iveta Tammi un ir divi sprediķi- latviski un vāciski. Toma baznīca, tāpat kā Mateja baznīca ir celta pēckara laikos ar modernu arhitektūru. Baznīca savienota ar draudzes telpām un apkārtnē iemīļotu bibliotēku ar daudzām bērnu grāmatām.
Reformācijas dienu – 31.novembrī sākam ar bērnudārza dievkalpojuma apmeklējumu. Mateja draudzei ir savs bērnudārzs, kura audzinātājas kopā ar vadītāju ik piektdienu sāk ar speciālu bērnu dievkalpojumu. Šoreiz bērni ar leļļu teātra palīdzību tiek iepazīstināti ar Mārtiņa Lutera dzīvi un uzskatiem. Dienas tālāko daļu vairs nepavadām kopā kā grupa, bet kopā ar mūsu vācu draugiem dodamies dažādos virzienos. Daļa ceļotāju dodamies izbraukumā uz netālo Bad-Iburgas pilsētiņu, kur aplūkojam gan pils baznīcu, gan bruņinieku zāli, ko grezno baroka laikam tik tipiskie iluzorie greznojumi. Pati pils, kā jau kārtīgai pilij pienākas, atrodas kalna galā un to apjož aizsargmūri. Vācija taču nav iedomājama bez pilīm un baznīcām, un arī bez romantiskām kafejnīcā, kādā atpūtas brīdi pēc pastaigas, ēdot torti , pavadām arī mēs. Tikmēr citi mūsu grupas dalībnieki ir pabijuši Osnabrikas zoodārzā, bet vēl citi apmeklēja zemnieku tirgu. Arī šī diena noslēdzas ar dievkalpojumu, kura noslēgumā saņemam ceļa svētību, jo jau rīt dosimies mājupceļā.
1.novembrī ar Vācijas ātrvilcienu dodamies uz Ķelni, no kurienes ir mūsu lidojums uz Rīgu. Vēl pēdējās atvadu bildes un selfiji stacijā, un pēc pāris stundām esam Ķelnē. Tā kā slavenā Ķelnes katedrāle ir turpat blakus dzelzceļa stacijai, izmantojam iespēju apskatīt arī šo grandiozo Ķelnes simbolu, vareno katedrāli, kas ir arī Vācijas katoļu centrs. Šis ir dievnams, kas tāpat kā Rīga, nekad nav gatavs, jo nemitīgi tiek atjaunots un restaurēts. Kara laikā tika nobombardēta vai visa Ķelne, bet varenais dievnams brīnumaini palika necietis. Latvija mūs sagaida ar slapju sniegu Rīgā, bet Limbažos jau ar baltu sniega segu.
Atvadu selfijs Osnabrikas dzelzceļa stacijā
Gaidot autobusu Osnabrikā